Šodien lai iet ieraksts par to, kur un kā mēs dzīvojam Ugandas ekspedīcijas laikā. Jāteic, ka viesnīcu klasisko esam redzējuši tikai vienu reizi, proti, pirmajā naktī, iebraucot Entebē. Tālāk esam dzīvojuši dažādās mājiņās (sauktas arī par bandām, lodžām, bungalo) un katra nākamā mājiņa ir mūs pārsteigusi ar kaut ko savu.
Tā kā ceļojam seši, tad mums gluži kā sivēntiņiem Nifnifam, Nafnafam un Nufnufam tiek piešķirtas vienmēr trīs mājiņas. Tad seko tradicionālā pasu uzrādīšanas procedūra, noteikumu uzklausīšana un mūsu koferus darbinieki vienmēr aiznes paši uz istabiņām. (Te vienmēr noder small money, jo par šo pakalpojumu parasti nākas pateikties).
Pirmā pārsteidzošā mājiņa bija mums kokos. Uz augstiem koka stabiem tā pacelta vairāku metru augstumā no zemes un sajūta, ka patiešām dzīvojam kopā ar putniem un pērtiķiem koku lapotnē. Sēžot uz āra terasītes, melnbaltie kolobus pērtiķi acīs skatās. Viņi lielāko dzīves daļu pavadot kokos un spēj veikt iespaidīgus lēcienus no koka uz koku. Mēs gan ar Mudīti neuzdrošināmies uz savas terasītes lēkāt, jo ir pamatotas aizdomas, ka terasīte mūsu piedzīvojumu neizturētu. Bail pat nedaudz iedomāties kā mūsu džeki – Artūrs un Raimonds – pārvietojas pa savu terasi. Kaut tie pāļi izturētu mūsu latviešu ozolus.
Otrās naktsmītnes, kas paliks prātā, bija pašā Kazinga kanāla malā. Kad šeit ieradāmies, mūs personāls brīdināja, ka pēc saulrieta jāatrodas tikai mājiņās, jo apkārt staigājot nīlzirgi, lauvas, ziloņi un kas tik vēl ne. Mēs visi nedaudz iesmējām, sakot, ka baigi jau sadomājuši mūs iebiedēt. Ejot gulēt, Mudīte gan man teic, ka varbūt varam nakts aizkarus ciet netaisīt. Ja nu naktī atnākot kāds zvērs pie loga, lai redzam. Pateikts, darīts! Naktī guļam labi! Viss mierīgi. 6.00 no rīta zvana modinātājs un abas spriežam, ka zvēri tā arī mūs neatnāca apciemot. Un tad Mudīte iesaucas: “Lote, skaties, kas mums terases priekšā?!” Divi, apaļiem dupšiem, visai omulīgi nīlzirgi ganās tepat mūsu durvju priekšā un ēd zālīti. Pēc brīža tupat nostaigā bufalo, bet man par prieku uz pagalma ūdens krānu atnākt nodzerties divas pumbiņas (kārpu cūciņas)!
Šajā vietā palikām divas naktis un jāteic, ka šeit bija iespēja mosties gultā un vērot karalisku skaistu saullēktu teju kā romantiskākajās amerikāņu filmās. Atkārtošos, bet Āfrikā saullēkti ir īpaši krāsās, sajūtās un emocijās!
Trešais namiņš – norāva jumtu gluži kā “Tatjana tepat aiz žoga” Bermudu Divstūru dziesmā. Mūsu auto ieripo nekurienē. Grūti to par mežu pat nosaukt. Es teiktu dūksnāja vidū, kas saaudzis ar niedrēm, krūmiem un, jā, skaistiem zīda akāciju kokiem. Pa nesen samūrētām akmens un māla taciņām visi Nifnifi iet meklēt savas mājiņas. Mums ar Mudīti mājiņa līdzās Mārtiņam un Elīnai. Sak’ visiem kopā būs drošāk! Atkal jau dzīvnieku drošības dēļ mājiņa atrodas pacelta uz pāļiem kādu metru no zemes. Sajūta, ka šonakt mājosim namiņā uz vistas kājiņas. Ieejam iekšā, un acu skats ātri pārlaižas pāri istabai. Logi šajā namiņā nav no stikla, bet smalka tīkla. Faktiski esam dabā kopā ar visu dzīvo radību, kas šajā purvājā dzīvo.
Un tad atveram durvis uz dušu. Wow! Tā atrodas zem klajas debess. Ir tik apmūrēta 2 metru augstumā siena, lai gluži nav kā Šrekam un Fionai jāmazgājas visai atklāti purva vidū. Mūs brīdina, ka tumsā, ejot dušā, vajagot gan iepriekš pabļaustīties, lai nu aizlaižas kāds putns, pērtiķis, ķirzaka vai kas tik vēl ne… Pirmā mana sajūta: “Tā, šodien dušiņā es negribēšu!” Mudīte smejas. Ehhh, bet nemaz neslēpšu, ka tumsā iet dušā zem zvaigžņotas debess bija tik skaisti. Un savukārt 6.00 rīta duša bija apspīdēta kautrīgā mēness gaismā, kas bija gatavs dot savu uznācienu jau karstajai Āfrikas saulītei.
Un saki vēl, cilvēk, ka nav skaisti piedzīvot pasauli! Vienmēr esmu teikusi, ka ceļošana mūs māca. Ļauj apjaust mūsu pašu novilktās robežas un izkāpt no saviem rāmjiem.
