Sit to kāju, gories tā, lai saceļās
Putekļi un smiltis (Būū dziesma
“Kur ir mana cilts”
Patiesībā šī Būū dziesma mūs pavada jau kādu laiku, bet šodien dodamies iepazīties patiešām ar kādu kalnu cilti, kas savulaik mitinājušās tajos pašos zaļajos lietusmežos, kur mīt gorillas.
Un patiesi Bvindi kalnos līdzās vienai no pēdējām kalnu gorillu mājvietām dzīvo bakigu zemkopji un batvu tauta – senie meža ļaudis, kuru dzīve gadsimtiem bijusi cieši saistīta ar šo necaurejamo mežu.
Mūs izlaiž kādas taciņas malā un jāraušas augšā pa kalnu, kur mīt šie augumā mazie batvu cilvēki. Mums stāsta, ka tā ir sena meža iedzīvotāju tauta, kas vēsturiski dzīvoja Bvindi mežā kā mednieki un vācēji. Viņus mēdz dēvēt arī par “meža cilvēkiem”.
Raušamies pa taku augšā, nedaudz bubinādami, jo kādam ceļi ‘šauj laukā’, kādam - saule pa karstu un apavi paliek smilšaini, bet esam taču ekspedīcijā un ejam!
Pašā kalna augšā pamanām patiešām augumā mazus cilvēciņus. Viņi smaida mūs ieraugot un mēs tiekam iepazīstināti ar cilts vecāko (91 gads). Viņš smaida! Un kā sasveicināšanās žests - viņu klana deja. Viņam līdzās 60, 80 gadus vecas dāmas, kuras arī līdzi lec kā jaunas meitas. Bet visvairāk sajūsmina viņu jauneklīgā un dzīvespriecīgā enerģija, ko sajūtam.
Skatoties uz viņu, neviļus aizdomājos – cik gan daudz šīs mazās, apaļās acis 90 gados ir redzējušas? Un mulsina absolūtā pieticība, ja vispār to tā var nosaukt. Turpat pie pusdeguša ugunskura (faktiski jau dūmos) sēž ap 20 bērniem. Noskrandušās drēbēs, basām kājām un paši salipuši ar smiltīm un māliem. Vēlamies bērniem iedot končas un uzreiz tiekam brīdināti, ka svarīgi, lai katram sanākot, citādi bērni sakaušoties. Lai nu kas, bet končas mums ir un tiek katram.
Bērni sastājas mums apkārt un vēro ar milzīgu ziņkāri – lielām acīm, kautrīgiem smaidiem un brīžiem pat neslēptu izbrīnu. Šķiet, viņiem mēs esam tikpat liels piedzīvojums, kā viņi mums. Viena maza konča, kas mūsu pasaulē ir pavisam ikdienišķs nieks, te uz mirkli pārvēršas par īstu dārgumu.
Šie bērni nevar atļauties iet skolā, tādēļ kalna galā no parastākajiem dēļiem tiek slieta mājmācības klase, kur brīvprātīgie skolotāji apmāca bērnus elementārai rakstībai un skaitļošanai.
Izrādās, ka pēc Bvindi nacionālā parka izveidošanas, kur šobrīd mīt gorillas, viņiem vairs nebija atļauts tradicionāli dzīvot un medīt mežā, un mūsdienās batvu kopienas dzīvo ciematos parka apkārtnē. Grūti gan to nosaukt par ciematu. Es teiktu - apmetne.
Šie vecie cilts ļaudis bijuši izcili meža pazinēji, pratuši atrast ārstniecības augus, medu un pārtiku, orientēties bez kartēm un atpazīt dzīvnieku pēdas. Mežs viņiem nebija tikai dzīvesvieta, bet arī aptieka, pārtikas avots un garīgā pasaule vienlaikus.
Mums rāda, kā bez sērkociņiem viņi iegūst uguni un kāda ir prieka deja, kad uguns iegūts. Cilts vecākais pat ieaicina savā mājelē, māla būdā. Tajā stūrī atrodas ugunskura vieta un zemē atrodas salmu paklājs, uz kura atrodas plāna sedziņa. Te viņš guļot ar sievu.
Kāda vecāka kundze uztin kaut kādu lapu un ar plašu smaidu ievelk kāsīti! (Galvā skan dziesmas vārdi: Tik piededzini, piededzini man… tā, lai deg), jo kāsītis un dūmu virpulis ap viņu izskatījās episki.
Skaties uz šiem ļaudīm un domā, cik dažāda ir pasaule un cik dažādi mēs paši!
