Šodien ir tā lielā diena, kuru, šķiet, gaidīja ikviens no mums - došanās kalnos, kur brīvā dabā mīt Ugandas gorillas.
Esam apmetušies kalnos (2000m augstumā), te gaiss ir dzestrāks un mitrāks, nekā citviet mūsu ekspedīcijas laikā. Apkārt mums raženi koki, savijušās liānas, zied eņģeļtaures - necaurejamais lietus mežs.
Mostamies jau 5.30 no rīta. Ātra rīta kafija un visi prom uz auto, jo jādodas uz gorillu trekinga sākuma vietu! Nemaz neslēpšu, ka visi šodien esam satraukti. Atcerieties to bērnības sajūtu, kad 1.septembra rītā ar skaistām bantēm matos un glītās kurpītēs jādodas uz skolu. Vēderā nedaudz knudoņa, jo tā kā gribas to skolu un reizē tā kā ne.
Bet mēs dodamies. Jāteic, ka šī ir arī aktivitāte, par kuru dzīvē nācies maksāt visvairāk (ja neskaita kāzas). Gorillu trekinga licence maksā katram 800 USD. Rīta sapulcē pirms pārgājiena vietējais reindžeris stāsta, ka daļa no naudas tiekot novirzīta ne tikai vietējiem cilvēkiem, kuri uzrauga gorillas kalnos vai tiem, kuri iekopuši kalnu takas, bet arī vietējām
mājsaimniecībām, lai tās varētu iegādāties sev mājlopus audzēšanai un ēšanai. Tas savukārt mazina vēlmi nodarboties ar malumedniecību! Lai būtu kā būdams, rīta sapulci esam noklausījušies, tiekam atkal
sēdināti auto un dodamies uz pārgājiena sākumpunktu.
Tur mūs sagaida ne tikai divi vīri ar ieročiem (drošībai), bet arī katram savs mugursomas nesējs. Man tā ir sieviete. Mensija pienāk man klāt, skatās uz manīm ar savu laipno skatienu un pieklusināti teic, ka viņa būšot mana somas nesēja. Iebilst īsti nevar, somu atdodu un sekoju mūsu kolonnai pa taku, kas ievijas mežā. Viņa man stāsta, ka ciemā esot ap 2 tūkatošiem cilvēku un viņai mēnesī reizi sanākot šāds darbiņš. Pārejā laikā 4 bērnu mamma uztur piemājas saimniecību - audzē dārzeņus, tur lopiņus. Es viņai parādīju sava franču bildodziņa bildi un viņa sajūsmā iesaucās. Te cilvēki lielākoties nevar atļauties suni kā mājdzīvnieku. Sak’ pašiem nav ko ēst. Bagātajiem ugandiešiem, kuriem lielas mājas, tiem gan drošībai liels suns esot.
Bet mēs kāpjam pamazām pa kalna taku augšup un tad dzirdam, ka mūsu priekšējam reindžerim tiek dots signāls - gorillas ir tepat netālu. Vietējie vīri sagatavo mačetes, jo ir gatavi nedaudz attīrīt teritoriju, kur mīt šie džungļu pavēlnieki.
Un pēc neilga laika džungļu zaļumos dzirdam lūstošus kokus, čaboņu un te viņi ir - 5 gorillas, no kuriem divi ir mazulīši! Satikšanās! Bailes! Uztraukums! Pārsteigums! Sajūsma! Un tā sajūta, kad netici tam, ko redzi! Īsta gorilla! Mežā, džungļos, metra vai divu attālumā no manām kājām. Brūnās acis… Un ik pa laikam atskan rūkoņa, ar kuras palīdzību gorillas sazinās savā starpā.
Mums visiem ir sejas makskas. Tā ir obligāta prasība, jo cilvēks ātri viem varot pielipināt savas slimības.
Mēs stāvam zemē iemieti! Raugāmies un neticam savām acīm! Te mums atvēlēta 1h laika, kuru arī izbaudām. Mazais gorillēns vienā brīdī plati atvēra muti (iespējams nožāvājās) un ar savām mazajām dūrītēm sita pa krūtīm kā tajā slavenajā filmā.
Lielais gorillas tēviņš ar sudraboto muguru ir ne tikai vecākais, bet arī šī bara vadonis. Viņš atgūlies džungļu zaļumu biezoknī mūs vēro līdz iemieg. Mēs baudām! Klusu, čukstus, lai tik šos dzīvniekus neaizbiedētu. Šis bija tas mirklis, kad gribas būt šeit un tagad.
Noslēgumā katrs saņemam arī sertifikātu, kas apliecina mūsu dalību šajā īpašajā piedzīvojumā! Tas paliks par skaistu piemiņu no Ugandas – par vietu, cilvēkiem un mirkļiem, kurus patiesībā nevar ielikt koferī!
