Esam jau paēduši vakriņas un pie mūsu safari auto mūs sagaida kārtējais smaidīgais reindžeris, apbruņojies ar nakts prožektoriem un ieroci, lai ar mums kopā dotos nakts safarī braucienā.
Jāteic, ka esmu līdz šim piedalījusies saullēkta un dienvidus safari braucienos. Esmu Madagaskarā naktī gājusi kājām lietus mežus izstaigāt un saklausīt varžu dziedāšanu un hameleonu mierpilno dzīvošanu, bet līdz šim nebiju braukusi nakts safarī braucienā.
Reindžers uzreiz mūs brīdina, ka šoreiz mums interesē atrast tos dzīvniekus, kuri pa dienu guļ un aktīvi paliek tikai naktī.
O, jā.. pirmā doma - šonakt no lauvām laikam bēgsim. Jo kā nu ne, mūsu auto ir pacelts jumts, logu nav, jo braucam taču ar safari auto. Vēl tiekam brīdināti, ka esam drošībā. Ja nu kas mums nelāgs draudēšot, viņš izšaušot gaisā un dzīvnieki no mums atkāpsies.
Atkal sešinieks ir gatas visam un dodamies ceļā. Auto ripo tumsā un, teikšu godīgi, ka antilopju bari ceļmalā mums nešķiet nekas pārsteidzošs. Redzam ziloņus, žirafes tumsā un tad pirmais kaķis - jenotkaķis. Līdzīgs mājas bengālijas šķirnes kaķim. Skaists!
Bet tad auto nobrauc no ceļa, lai jau tālāk dotos pa savannas plašumiem meklēt lauvas, kurām būtu jādodas nakts medībās. Un kādu laiku braukuši nakts savannas ieskauti saprotam, ka mūsu reindžeris šoferītim ar lāzergaismiņu sāk spīdināt virzienu, kurp doties. Un jau pēc mirkļa auto prožektoru priekšā saskatām lauveni, kurai visai nesteidzīgi dodas nakts medībās. Mums pašiem liekas jocīgi, ka lauvai netraucē mūsu auto braukšana gandrīz vai līdzās, turklāt ticu, ka ožam taču pēc kaut kāda veida gaļas. Bet šīs nakts medniece turpina iet savu ceļu cauri savannas plašumiem.
Bet ilgi nav jāgaida un mūsu reindžeris liek auto mainīt virzienu, jo pamanījis, ka tālāk medībās dodas arī lauvu tēviņš. Pēkšņi sekojam “karalim”, kas arī iet līdzās mūsu auto (atgādināšu, ka mūsu mašīnai ir pacelts jumts, nav logu un sajūta patiesi atkal ir episka). Un tad lauva sāk lēnām, bet pārliecinoši skriet uz tuvumā esošo antilopju baru. Un mūsu reindžers bļauj : “Aiziet, ķer! Aiziet! Kā man patīk redzēt, kā lauva medī!”
Mēs? Mēs atkal tikai noelšamies, jo saprotam, ka esam nokļuvuši kaut kādas dokumentālās filmas kadrā. Lauva skrien, mēs, elpu aizturēdami, noraugāmās lauvu tēviņa graciozajā skējienā, kura ātrums pieaug. Arī kopējā spriedzīte, jo, teikšu godīgi, saprotam, ka negribētu paši nokļūt par šīs nakts medījumu šim skaistulim un savannas pavēlniekam.
Bet jā, jūtu, ka spriedze aug, mūsu reindžeris fano par lauvas izdošanos gluži kā mēs maijā par Latvijas hokeja izlases uzvaru ikvienā čempionāta spēlē! Bet, ehhh! Zaude! Lauvu tēviņš vienkārši apsēžas zālē. Reindžers skaidro, ka lauva ātri nogurstot, tāpēc viņam tagad jāatpūšas. Reindžeris teju vai dusmīgs par lauvas tēviņa zaudējumu, bet mēs no redzētā parunāt nevaram! Būt melnā nakts vidū kopā ar lauvu baru un medīt antilopes?! Vēl pasakiet, ka nav vērts ceļot un pieredzēt pasauli!?
Šonakt aizmigt nevaru, jo, aizverot acis, redzu skrienošas antilopes, savannas āres un emociju ir pārāk daudz!
