Ir skaidrs, ka ceļošana ir cieši saistīta ar ēšanu, jo arī tā iepazīstam katru valsti, kurā viesojamies. Un tāpat ir skaidrs, ka ir valstis, kurās, gribot negribot, piemetas vieglas kājas, lai arī kā mēs izvairītos no krāna ūdens, nemazgātiem augļiem, apšaubāma ielu ēdiena un ledus gabaliņiem pasūtītajā kokteilī.
Jāteic, ka Ugandas virtuve ir ļoti vienkārša, bet sātīga. Arī viņi šeit atsevišķos valsts reģionos audzē kartupeļus. Es teiktu, ka Latvijas kartupeļus. Viņi tos sauc par īru kartupeļiem, jo savulaik Austrumāfrikā kartupeļus plašāk ieviesa kolonizatori no Eiropas. Vēl uzturā daudz tiek lietoti saldie kartupeļi, banāni, kukurūza un zemesrieksti.
Viens no mūsu grupas pārsteiguma ēdieniem ir matooke jeb banānu biezputra (atgādina mūsu kartupeļu biezputru), kas ir viens no Ugandas nacionālajiem ēdieniem. Pagatavošana vienkārša - zaļie, nesaldie banāni tiek tvaicēti un saspaidīti biezenī. Bieži pasniedz ar gaļas, pupiņu vai zemesriekstu mērci. Un atkal – tieši šī zemesriekstu mērce jeb groundnut sauce lieliski sader kopā ar banānu biezputru. Vienkārši lieliska kombinācija.
Viesojoties kādā mājā pie vietējiem cilvēkiem, tikām cienāti ar dažādiem vietējiem ēdieniem. Puisis, kurš pasniedza mums maltīti, stāstīja, ka Ugandas laukos viss tiekot audzēts turpat piemājas saimniecībā. Tā esot bioloģiska pārtika. Mājās ēdienu gatavojot laukā uz dzīvās uguns. Iekštelpu plīts izmantota netiekot, jo elektrība mājās ir paredzēta tikai apgaismojumam un telefonu uzlādei. Šķiet, tieši šī dzīvā uguns ir tā, kas ēdienam piešķir to īpašo, sirsnīgo un mājīgo garšu.
Tiekam cienāti arī ar posho jeb baltu, stingru kukurūzas miltu putru. Patiesībā tas esot cietumnieku vai nabagu ēdiens, jo tā pagatavošanai patiesībā nepieciešami tikai milti un ūdens. Un, jā, garša ir pavisam neitrāla, tādēļ to kopā ēd ar jau iepriekšminēto zemesriekstu mērci jeb dārzeņu sautējumu.
Pusdienās bieži tiek gatavota gaļa. Biežāk liellopu, vistas vai kazas. Esam daudz šajās nedēļās baudījuši arī vietējās zivis. Patiesībā, ja vien ir iespēja, ēdam zivi. Populāra ir tilapija, īpaši ap Viktorijas ezeru. To cep veselu, grilē vai gatavo dažādās mērcēs. Garšīgi, patiešām garšīgi!
Kādās pusdienās nobaudījām arī tradicionālo rolex, kas savukārt ir viens no slavenākajiem Ugandas ielu ēdieniem. Čapatī (uz pannas cepta plāna maizīte/pankūciņa) tiek ietīta omlete ar tomātiem, sīpoliem un reizēm kāpostiem. Nosaukums radies no “rolled eggs”, nevis pulksteņa.
Pilnīgi noteikti Ugandā par ēdienu sūdzēties nevaram. Viss ir garšīgs un desertā ierasti mums vietējie augļi. Šķiet, ananāsi ir visgardākie! Ptu, ptu, ptu un ceru, ka no Ugandas aizbrauksim tā arī neizbaudījuši tūristiem raksturīgās vēdera problēmas.
