Vai es toreiz pamatskolā, ģeogrāfijas stundās, sapņot varēju, ka Nīlu redzēšu savām acīm. Ka pašā Nīlas viducī sēdēšu laivā ar vēl pieciem ceļotājiem un mums uz upes būs savs pikniks.
Tā ir maģija šodien stāvēt Ugandas Nīlas zaļajos krastos.
Pēdējās trīs nedēļas esot bijušas gana lietainas, tādēļ upes krasti ir pārplūduši. Bet mums jākāpj nelielā laiviņā (atkal laiva) un būšost trīs stundas jākuģo pa pasaulē garāko upi - Nīlu (tās garums ir 6650 km).
Ugandai Nīlas stāstā ir īpaša vieta, jo šīs skaistās upes sākums meklējams tieši Ugandā, pilsētā, kuru sauc par Džindža (Junja) un kur tā iztek no Viktorijas ezera. Mēs paši tur dažas dienas atpakaļ bijām.
Mūsu “Travel Biiz” Ugandas ekspedicijas sešinieks sēžas laivā un esam gatavi nākamajam piedzīvojumam šajā valstī.
Nīlas krasti ir zaļi, sulīgi un dzīvnieku apdzīvoti. Jau skatām pirmos ziloņu barus, žirafīte ganās Nīlas krastos, pērtiķiem savukārt mīlas mirklis un mūsu galvas pārlido dažādi putnu bari. Redzam, ka mūsu laivu nemitīgi vēro neskaitāmi nīlzirgu acu pāri. Un pēkšņi mūsu laiva piestāj Nīlas krastos un mūsu kapteinis rāda Nīlas krokodilu, kurš rada pavisam mānīgu sajūtu, ka ir nevainīgākais dzīvnieks pasaulē. Patiesībā Nīlas krokodils ir viens no lielākajiem rāpuļiem pasaulē. Tie var būt pat 6 metrus gari un mūsējais arī ir visai makans Nīlas eksemplārs.
Vēl viens krokodils ar pavērtu muti guļ nedaudz augstāk krastā, paslēpies aiz nokrituša koka zariem. Un tad seko mūsu kapteiņa jautājums: Jūs gribat redzēt, kā vinš lec?!“
Manā galvā pazib vairāki jautājumi. Pag.. Lec? Kā? Kur lec? Vēl uz manas kājas redzamas iepriekšējās dienas rētas no degunradža bēgšanas epizodes, bet laiva jau lēnām virzās tieši uz krasta pusi, zaros, virs kuriem guļ krokodils.
Divas iespējas - pašai lēkt Nīlā vai … un krokodils no krasta lec Nīlas ūdeņos mūsu laiveles priekšā. Wow! Jā, Uganda, tu esi pārsteidzoša!
Tā, vērojot dzīvību Nīlas krastos, esam aizpeldējuši līdz Mērčisona ūdenskritumam. Vietai, kur milzīgs Nīlas ūdens daudzums tiek izspiests cauri tikai aptuveni 7 metrus platai klinšu spraugai, pirms upe krīt lejup. Un jāpiekrīt, ka tas ir viens no iespaidīgākajiem Nīlas posmiem.
Bet vēl viens cits stāsts. Tieši pie ūdenkrituma upē ir piemiņas vieta, kur 1954. gada 23. janvārī Ernests Hemingvejs kopā ar sievu Mēriju avarēja, lidojot savā nelielajā Cessna 180 lidmašīnā, lai no gaisa apskatītu un fotografētu Mērčisona ūdenskritumu.
Kā stāstīja mūsu kapteinis, lidojot pārlieku zemu, lidmašīna aizķēra vecu telefona līniju un nogāzās krūmājā pie Nīlas. Viņi izdzīvoja, taču bija iesprostoti savvaļā. Nakti pavadīja pie Nīlas, kur apkārt bija ziloņi un citi savvaļas dzīvnieki. Nākamajā dienā viņus pamanīja un uzņēma garāmbraucoša laiva, kas nogādāja pāri līdz Butiabai pie Alberta ezera.
Un tad sākas gandrīz neticamā stāsta otrā daļa. No Butiabas viņiem bija paredzēts lidot uz Entebi ar citu lidmašīnu , bet, paceļoties no Butiabas, arī šī lidmašīna avarēja un aizdegās. Hemingvejs un pārējie atkal izdzīvoja.
Otrajā avārijā Hemingvejs guva gan daudz nopietnākus savainojumus — galvas un mugurkaula traumas, apdegumus un iekšējo orgānu bojājumus. Vēlāk viņš pats vēstulē rakstīja par nieru, aknu un liesas traumām un smagiem apdegumiem.
Klausoties šo neticamo stāstu, esam piestājuši Nīlas vidū un mūsu kapteinis teic, ka te būšot mums pikniks!
Šis bija viens no maniem maģiskākajiem dzīves mirkļiem. Nezinu, kādēļ. Iespējams, ka toreiz skolā Nīla, Uganda un plašā pasaule man šķita kaut kas neticams un tāls. Esmu no sids pateicīga par iepsēju redzēt šo pasauli, turklāt kopā ar cilvēkiem, kuri ir lieliskākie Ugandas ekspedīcijas dalībnieki!
