3.DIENA Braucam zaļumos!Izrakstāmies no viesnīcas un dodamies nedaudz uz salas vidieni. Jau pēc kādiem 50 kilometriem jūtams — okeāna skati un kristietībai raksturīgās celtnes pamazām atkāpjas. Vide kļūst zaļāka, kalnaināka. Klintī augstu paceļas Budas statuja — klusa, bet klātesoša.
Brauciena laikā neliela apstāšanās. Kādam vajadzīgs atbalsts pret sliktu dūšu — satiksme ir neierasta. Reizēm straujāk jāsabremzē, jo divu joslu vietā pēkšņi ir trīs. Zāles dabūtas, braucam tālāk.
Gar logiem slīd mango, kokosriekstu un ananasu lauki. Sarunas par ēdienu — kurš ko jau paspējis nogaršot. Vai zinājāt, ka ananāsu var ēst ar sāli? Bet arbūzu — ar čilli pipariem?
Bet nemanot iebraucam ciematiņā un satiekam ziloņus. Un šī satikšanās… bija ļoti īpaša.
Tā nu sanāk, ka tieši ejot pa galveno ieliņu, ziloņi nāk mums pretī — no mazgāšanās priekiem Maha Oya upē. Es zināju, ka būs iespaidīgi. Bet realitātē — viss reiz desmit.
Sajūtu buķete. Pateicība, ka varam šos majestātiskos dzīvniekus redzēt tik tuvu.
Bijība no viņu masas un soļu smaguma. Prieks — jo ūdenī redzams, kā viņi rūpējas viens par otru: noskalo muguru, noglauda sānu. Skatoties uz viņiem, liekas — ar mani runā sena vēsture. Kaut kas vārdos neizsakāms.
Un tad… ķēde pēdējam zilonītim.
Uzreiz jautājums: "Kāpēc?"Ja pārējie var bez…
Atbilde skan klusi, bet skarbi: “Mental prison.”
Šādi jaunpienācēji tiek pieradināti pie patversmes rutīnas.
Aizejot uz pašu patversmi, viss liecina — par viņiem šeit rūpējas. Kāds uzziež smērīti, kāds mazgā kājas. Ziloņu kundzītes — ap 65–70 gadiem — mierīgi mielojas ar palmu lapām.
Starp citu, viena šāda ziloņu omīte dienā apēd līdz 200 kg barības un izdzer ap 100–150 litriem ūdens.
Dodamies atpakaļ uz autobusu. Pa ceļam piestājam veikalā, aptiekā. Izrādās šeit antibiotikas var dabūt bez receptes.
Brauciena laikā saprotam — auto šeit īrēt nebūtu vienkārši. Satiksme, līdzīgi kā viņu ticība, vienkārši savijas. Kāds uzpīpina, kāds piebremzē, kāds pēkšņi izdomā nogriezties… Bet tas viss tiek apbraukts plūstoši. Bez dusmām. Bet šis ir visai ierasti Āzijas valstīs#.
Sarunās nonākam pie autobusa paklāja. Jā — pamanījām, ka paklāji ir pat uz salona virsmām.
Un te atklājas vēl viens Šrilankas stāsts. Šie paklāji bieži ir no dabīgā lateksa, kas iegūts no gumijkokiem. Šrilanka ir viena no pasaules lielākajām dabīgā lateksa ražotājām — materiāls ir vietējs, izturīgs un praktisks.
Ironiski — viņi spēj saražot tik daudz, bet ne vienmēr prot to aizvest pasaulē. Arī tēju. Arī savus stāstus. Vēl salīdzinoši nesen Šrilanka ekonomiski bijusi vienā līmenī ar Japānu.
Kā paši saka:
“And they are here
… but we are living in hell.”
… but we are living in hell.”Sarunas turpinās, un pēkšņi kāds iesaucas: "Pa labi! Pa labi!"
Jā! Ceļa malā stāv savvaļas zilonis. Ja mēs Latvijā sabīstamies no stirnām… tad pēc šī stirnas liekas kā pūciņas ceļmalā.
Viss beidzas veiksmīgi — gan mums, gan zilonēnam. Braucam tālāk.
Viesnīca. Mūs sagaida ar gardu augļu sulu. Smaidiem un lielu laipnību. Eju uz nummuriņu un tieši pie durvīm — sarkanais lateksa paklājiņš.
Viss šodien redzētais un runātais saslēdzas.
Te pat — pie kājām.
Mūsu nākamais Šrilankas ceļojums jau augusta beigās! Piesakies ŠEIT:
