7.DIENA 🐝 Šajās dienās, apceļojot Madagaskaru, paši sev uzdodam jautājumu, kā izskatās nabadzība?
 
Un te tā redzama cilvēku ikdienā, vidē un iespējās. Pirmkārt, vājā infrastruktūra. Grants vai zemes ceļi, kas kļūst pavisam neizbraucami lietus sezonā. Un asfalta ceļi, kuri ir bedru bedrēs un kurus šobrīd braucam ar 10km/h.
 
Ciematos redzams, ka nav apgaismojuma, vai arī tas ir ļoti minimāls. Gar ceļmalām sabūvēti tik vienkārši mājokļi, kādus grūti iedomāties - mājeles no koka, māla, bambusa vai skārda, bieži bez elektrības. Logos nav stiklu, bet auduma gabaliņš vai dēļu slēģītis. Šajās mājās pavisam noteikti nav atsevišķu istabu - viena telpa visai ģimenei.
 
Grūti nākas apjaust viņu higiēnas līmeni un ūdens kvalitāti. Ūdens tiek nests no kādas akas, upes vai kopējā krāna, reizēm kilometriem tālu. Trūkst sanitāro mezglu, dušas bieži ir ārā vai cilvēki mazgājas vietējā upē, rīsu laukā. Ūdens nav filtrēts un atliek vien pabrīnīties, ko viņi dzer.
 
Malagasī ļaužu ienākumi … ehhh… Darbs pārsvarā ir pašu lauksaimniecība - pašpatēriņa dārzi un rīsu lauki. Ikdiena atkarīga no dabas - ja nav lietus, nav ražas un ienākumu. Pilsētās visbiežāk - gadījuma darbi, tirgošanās, mazie pakalpojumi, veļas mazgāšana.
 
Medicīna, skolas … par to pat grūti domāt. Īpaši tagad, kad valsts vadītājs ar visu kasi aizbēdzis uz Dubaiju. Skolotājiem, ārstiem nav iespēja izmaksāt algas.
 
Ikdienas ainas aiz auto loga - ceļmalas bērni, vienkāršā ēdienu pagatavošana uz malkas, ārkārtīgi smagi strādājošās sievietes, mazie bērni, kas stiep uz pleciem koku kravas, skalda ceļmalās akmens bluķus, iekopj jaunus laukus teju nekurienē. Uz to noraugāmies un galvā ir miljoniem domu.
 
Bet Malagasī ļaudis māca, ka nabadzība nav vienlīdzīga ar nelaimi. Te redzam un baudām vietējo sirsnību, kopienas spēku, prieku par mazām lietām un to īpašo smaidu un dzīvesprieku, ko bagātākās valstīs bieži cilvēki pazaudējuši!
 
Madagaskaru ir vērts redzēt un apceļot! Šurp brauksim atkal nākamvasar! Pievienojies!
ATPAKAĻ