Par tūristu grupu vadītāju darbu runāsim jaunajā raidieraksta “Sajust pasauli” epizodē. Tā būs klausāma jau pavisam drīz mūsu “YouTube” un “Spotify” kontos, taču šoreiz pārdomas par ceļotāju kultūru arī šajā slejā.
Runāju ar kolēģi, kura vada mūsu Meksikas grupas un jāteic, ka pārdomas pavisam noteikti ir par to, ar kādu attieksmi nereti ceļojumos dodas ceļotāji kopumā un cik (ne)atvērti esam jaunas kultūras iepazīšanā.
Meksikā, piemēram, lielākoties nekad nevar iepriekš rezervēt restorānos galdiņu. Tas nozīmē, ka cilvēki iet pusdienās, vakariņās un ir gatavi stāvēt arī rindā un pagaidīt savu galdiņu. To piedzīvojam arī Sicīlijā un citos mūsu galamērķos. Un šī nav grupas vadītāja neizdarība!
Tāpat ir valstis, kur ļoti izteikta ir dzeramnaudu sistēma un par to arī īsti nebūtu jādusmojas. Tas attiecas arī uz Meksiku, bet esam saskārušies ar situāciju, ka mūsu ceļotājus šis fakts patiešām “uzvelk” un notiek tāda kā piekasīšanās jebkam. Tiek meklēti dažādi iegansti tam, lai dzeramnaudu nedotu. Kafiju pienesa bez curura – dzeramnaudu nedos, pienu nepasniedza – dzermanaudu nedos, ēdienkarte ir spāniski – dzeramnaudu nedos. Un tā par visu!
Vēl kāda ļoti mulsinoša lieta – ceļotājiem nereti liekas, ka citās zemēs var atļauties darīt visu un visādi. Arī to, ko Latvijā uz ielas nedarītu. Atceramies taču savulaik britu iecienītās dzertiņu tūres Latvijā un viņu uzvedību. Mums tas nepatika! Ai, kā nepatika! Bet latviešu ceļotājiem paskaidrojot, ka Meksikā uz ielas nedrīkst dzert, viņi ieies tuvējā veikalā, nopirks aliņu un tieši to arī darīs! Jo esam taču Meksikā... Un tad, gribot negribot, domājam par to, vai un kā vēl citādāk grupas vadītājam jāpaskaidro kaut kādas lietas. Kaut gan esam uzaudzējuši ādu un jāteic, ka šādās situācijās atļaujam klientiem vieniem pēc tam risināt jautājumus par likumpārkāpšanu, jo, diemžēl, ir bijis, ka tiek iesaistīta arī policija dažādās situācijās.
Un te nu nonākam atkal pie tā, ka ceļošana nav tikai galamērķis, viesnīcas un ekskursijas. Tā ir mūsu spēja cienīt, pieņemt un mācīties no pasaules, kurā esam viesi. Un varbūt tieši tas ir lielākais ieguvums no katra ceļojuma – nevis tas, ko redzējām, bet tas, kādi cilvēki pēc tā kļuvām.
